skrūves pie letes nomainījām pret vīnu uz zemes. paliels rāmis ar audeklu, blakus nolikta krāsu kaste, fōnā vasaras zaļumballes pleilistes mūziciņa. katra no sava stūra sākām ņemties, vīns, eļļas krāsas,tad guašas, krītiņi, vīns, zīmuļi, vīns, vienā brīdī pēkšņi nāca ne tikai krāsas, bet arī izplēsumi no tehniska rakstura literatūras, tad žurnālu virsraksti, bukletiņu izsaukumi, mazliet mežģīnes sievišķīgākais faktūrai, pva līme, daudz līmes, melni fliteri, skalpeļa preperēts herbārija atlikums, līmespistole, melni spīdīga asa dzija. kad vidū, apmēram 40 cm no katras malas, ar savām atšķirīgajām tehnikām satikāmies, tad bija skaidrs, ka piedēvēts vienam cilvēkam, šis "darbs" garantētu acumirklīgu šizofrēniķa, personības dalīšanās nomocīta un iekšējā agresijā vārošos nabadziņa tēlu. rīta pusē ejot uz hauziņu gandrīz trieku saķēru ieraugot. sen tik labi nebiju atpūtusies. gaismas slēdži otrajā stāvā tagad krāsaini un rokās kā raibi cimdiņi uzvilkti, jo iedvesmai sasniedzot augstākos punktus otas tika atmestas kā pārāk smalks darbarīks. paldies dievam gultas veļa jau pirms mūsu aizmigšanas bija raiba, jo roku atmazgāšana šķietami nebija prioritāte.

itkā skaļi jāatzīstas mūžīgā mīlestībā diletantismam, lai vispār to lietu spētu piekārt pie sienas. kaut gan tā bija domāta kā dāvana konkrētam cilvēkam, no kuras tagad žēl šķirties. ziemassvētki vēl tālu, "tam" tāpat žūt vēl dienas trīs- izdomāsim.