svētdienas vakars nāk un joprojām nekādu ideju. pilnīgi nekādas iedvesmas. švīkāju uz riņķi. visādas pieejas izmēģinājos- no iekšiņas uz āru, no āra uz iekšu, daudzum daudz iedvesmai saskatījos, provocēju sevi ar lietām, kas izraisa sajūtas. rakstīju pirmo, kas nāk prātā, turējos pie pēdējā, kas izkristalizējās. tāds sūds. sanāk, ka emocijas augstos toņos ir degviela, pietam vienalga no kura gala. tas, ka vienalga, tas ir kaut kas drausmīgs. sāku apsvērt domu par depresantiem, jo antidepresanti mani tādā stāvoklī, varbūt apmierinātāku, bet tomēr iestums tikai vēl dziļāk. nevaru izturēt to vakūmu savā galvā.
