bija tik skumji, tik skumji, ka jēgerīša lielā pudele pazuda divās makīša lielajās kolās. sēdējām pie brīvības pieminekļa un aktīvi bēdājāmies. vēla pēcpusdiena ar jumtiņu. labi, jumtu. jo pie "veronika grib mirt" abas zvērīgi raudājām satinušās pledā. kīno rīgas tualetes mani savādāku, kā noraudājušos ir redzējušas tikai vienu reizi, kad gājām uz artcopy dokumentālo par reklāmas industriju.

gribētu uztaisīt bilžu grāmatu par uzkožamajiem un dzērieniem no prezentācijām. skats, kas paveras paņemot pirmo kūciņu, pirmo vīna glāzi. visi klausītāji, runātāji, vērotāji kļūst par bremzētiem un intelektuāliem apēdājiem. tāda ļoti lēna destrukcija, kā no skaisti un neloģiski sadekorēta pārtikas piramīdu krāvuma paliek pāri šmuce un trauciņi. un šeit ēšana izskatās kaut kāda pretdabiskāka, tāda lēnāka, mazliet negribīga, kā kaut kas obligāts, tādā veidā vairāk līdzinoties nevis ēšanai, bet degustēšanai. bet tad atkal nā, jo reti garšas kārpiņu pārdzīvojumi atspoguļojas sejās.