gulbenē bija dīvaini.
negribētu tā tuvākajā laikā.
kkā iepazīstināt cilvēkus nav patīkami.

izgājām ārā apskatīt tos bērnības graustus, kuros man neļāva mazam ložņāt, staigājāmies, bet tās mūsu sarunas.. vai nu viņš uztver manis teikto ar mūžīgu opozīciju un apstrīd pat tādu faktu, kā "man salst", vai uztver kā uzbrukumu tekstu, kuru es izsaku ar pretenziju uz komplimentu, vai trešais variants, kuru es vispār nespēju noformulēt, bet tas nav draugos ar loģiku. nebija ko vairāk teikt. mans teikums, viņa teikums un klusums. mazliet pārspīlēju, bet sarunas tā smuki aprakās un es iedomājos par to, ka, ja mēs būtu tikai draugi, vai mēs tiešām būtu draugi. es atceros, ka agrāk ļoti gribēju pajekarēties kāda cilvēka dīvainībās un tad ļoti vēlīgi viņas pieņemt ar tādu augstsirdīgu žestu un pamatojumu, ka es mīlu tevi ar visiem taviem nemazgātajiem krekliem. smuki gribēts- reāli nevaru pat trīs dienas izturēt.

bet krievu raķešu bāze zeltiņos bija jūuuh. ballistisko raķešu palaišanas vieta ar četrām šahtām un visu armijas pilsētiņu. tāpēc, ka mežā, tad ne tik ļoti izdemolēti, baigi forši. un lieku reizi kameru sagribējās.