***
sapņoju.

biju pilnā pļāvā ar aitām un man teica, lai es izvēlos vienu. iegāju aplokā un no tā aitu mudžekļa iznesu melnu jēru. tad man teica, ka aitas ir kā dārzeņi un man viņa ir jāiestāda zemē, lai viņa augtu. kkā neticēju, bet negribējās, lai jēriņš neizaug un vispār viņš teica, ka zin, kā jādara, un tad arī sāku rakt bedrīti. izraku tādu diezgan pieklājīgu, izrāpos no bedres ārā un meklēju savu stādāmo. noķēru jēriņu un centos ielikt bedrē, bet bedre pārvērtās par katlu ar vārošu ūdeni, kurā es ieliku jēriņu. diezgan ilgi kliedzu,jo izvārīt dzīvu ir kinga cienīgs sižets, bet tad pamanīju, ka viņš smaida. burbuļojošs katls ar smaidīgu jēru, kas griežas, kā palēlinātā centrefūgā. lēnām es paliku dusmīga uz viņu par to, ka viņš smaida. un tad uzreiz es sēdēju pie galda un man uz sudraba šķīvja servēja to jēru. es teicu, ka nevaru viņu ēst, bet viņš teica, ka tas ir tāpat kā iestādīt kartupeli, izvārīt un apēst. vēl viņš teica, ka es viņu laikam necienu un es nogriezu gabaliņu. gaļa bija melna un smaržoja tā, kā smaržo sadedzis mats. garšoja labi, bet slikti. labi tāpēc, ka labi, bet slikti, jo nekā savādāk nevar garšot personīgi dzīvi izvārīts jērs.

tad bija labrīt un šķebināšana.
kā dakteris to tulkotu?