wāaaaaf. zvans no darba un saka, ka nezin, vai es varēšu tomēr to nedēļu brīvu, ko man apsolīja. esot jāzvana šefam un jācer, ka atļaus, jo it kā tas cilvēks, kas atļāva esot tikai tēlojis, ka ir atbildīgs par grafiku sastādīšanu. bļāaa. kas tas ir. kas tas par kretīnu kantori. ja rīt šefs teiks nē, tad eju prom no darba, jo tripā ir ieguldītas divas algas un liela gaidīšana, ka beidzot atpūtīšos un tā vienkārši nedrīkst darīt. atgādināšu, ka piecas dienas pēc operācijas jau strādāju, ka strādāju dienā, kad bija jāaizstāv bakalaurs, strādāju nākošajā dienā pēc izlaiduma, jāņos, kad biju slima... bet šito velo tripu toč neatdošu, jo sen gribās pamukt malā, bez tam tas viss bāž man acīs, ka esmu riktīgā suņa lomā un, ja reiz man tā nauda nav eksistences jautājums, tad es vienkārši maucīgi kaut kādu naudiņ-nopērkamo-lietiņu-pēc uzmetu jebkādus principus.
ja viņš teiks nē, tad vnk brīdināšu, ka horoskopos sola veselības problēmas konkrētajos datumos.
āaaak dies, krīze ir apēdusi manu mugurkaulu. es vienkārši esmu mīkstā.