ja tur būtu bijusi mīlestība, vai sauc kā gribi to nedzēšamo lietu, tad es tev pilnībā piekristu.

bet tagad tas ir pašapziņas jautājums par to, ka mēs jūtamies neizstājami un gribam mazliet paspoguļoties tajā izrautajā tukšumā, ko sataisījām ar aiziešanu.
protams, ka patmīlīgi dodu priekšroku, ka viņš cenšās kādu laiku to aizliet ar vīnu vakaros, vai pičkā pārtijus un citas izklaides tur kā tādu makroflexu, nevis izveido attiecības ieliekot manā vietiņā kādu citu meitenīti, jo iekšējā sajūta bļauj, ka tad es nebūšu bijusi pietiekami laba meitenīte, un ar tik stulbām domām cīnīties es tiešām negribu. to arī lūdzu, lai tas nebūtu jādara, jo vēl kāds mēnesis un varēšu teikt, ka "time ain't gona cure u baby, time ain't give a shit" šajā gadījumā ir pilnīgi meli.