Nevaru saprast, no kurienes man ir spēja tik ļoti visu sačakarēt. Un es nepabīšos šī vārda "sačakarēt" - tas skan tieši tik necili un neglīti, cik necili un neglīti es allaž visu sabojāju, kad esmu iemīlējies. Tādos brīžos notiek kaut kas galīgi iracionāls manā prātā. Un es vairs nespēju funkcionēt normālformātā. Kā kaut kāda meitene; kļūstu viegli ievainojams un zutraucos par katru sīkumu. Tā nu tas viss noveda mani pie amizanta kraha, - mēs ar Viņu, Dievieti, kas parādīja, ka pasaulē eksistē arī no citiem laikiem un citos laikos iejutušies cilvēki, - mēs ar Viņu nolēmām pārtraukt kontaktēties.
Smieklīgi, amizanti, protams. Bet es jau pats esmu vainīgs ar savu naivo un maigo iemīlējušos un uztraukumu pilno dvēselīti. Nu tiešām, kā tāds sievišķis, nolādēts. Pašam dusma ir uz sevi.
No otras puses, kā jau iepriekš minēju, tas nemaina manu svētlaimi un jauno elpu, ko ir ieguvusi mana šābrīža šķietami iestagnējusī dzīve - es tagad zinu, ka tas viss, ko allaž biju vēlējies, ir tikpat reāls un patiess, iespējams, cik esmu es pats. Tas, kas man ir kā gaiss vienmēr bijis nepieciešams, kaut kur tepat apkārt virmo. Žēl tikai, ka es tik reti iemīlos. Žēl, tiešām. Tas visu nedaudz sarežģī. Tiktāl par manām jaunajām elpām.
Bet, atpakaļ vecajos stagnējumos, notiek šis tas - pēdējās 2-3 dienās mēģināju pret savu sievieti būt maigs un jaukāks nekā iepriekš. Bet... Šodien man atkal nesanāk. Man ir grūti izlikties, ka viss ir labi un ka nekā neiztrūkst. Tā nav. Manī kaut kas ir nomiris līdz ar apjausmu, ka es nekad viņai neesmu bijis Tas Īstais, ko es it kā zināju arī pats, taču nebiju nekad pārliecināts. Kaut kas vienkārši nomira, un mūsu kopdzīve tagad līdzinās gan murgam, gan kam ļoti labam - ļoti labām draugu attiecībām, kru es jūtos brīvs un dzīvs, kad neesmu ar viņu, kad neesmu mājās, un gatavajam murgam, kad man no sevis jāizspiež kāds maiguma gabals. Kaut kas pilnīgi noteikti ir nomiris.
Interesanti ir tas, kā "Kaut kas" tik ļoti nozīmīgs, vārdos neaprakstāms, var nomirt tik pēkšņi, vienas-divu dienu laikā? Kā tāds klikšķis, vienkārši izslēdzās un viss. Tukšas acis, tukši pieskārieni. Rīti vairs nav tie vecie, labie rīti un naktis arī nav vairs Tās naktis. Es jūtos tik brīvs un bez attiecībām kā vēl nekad.

.

Šodien man ir baigais slinkums un pietiekami daudz citu darbu, lai vizualizētu manu lapu. Tomēr rakstīšanai esmu atvērts jau kopš nakts.

Atceros sarunas par trušiem, kas drāžas ļoti ātri viņu zemā līmeņa dēļ. Ar to ir domāts, ka viņi, būdami tik neaizsargāti, ir spiesti to darīt ātri. Nu, gadījumā, ja viņiem kāds jau pakaļ skrien, tikmēr viņi ātri pis-pis un aizlaižas. Tas man lika atcerēties sevi pirms nevainības zaudēšanas. Tolaik es biju manāmi neapmierināts ar savu dzīvi, jāatzīst, ka drīzāk ārējās pasaules ietekmes un apstākļu dēļ, nevis iekšējās. Un tad vienīgais, kas mani turēja pie dzīvības, bija vēlme izmēģināt sievieti gultā. Sevi gultā. Tas man bija kā skābekļa maska, kamēr gulēju komā.
Likās, ka pēc izmēģināšanas skābeklis tiks piegriezts, sanāca gluži pretēji - gribējās vēl un vēl. Gribējās dzīvot, baudīt un izjust.
Tagad man kaut kā nedaudz apnika "baudīt". Apnika manas attiecības un gribas kaut ko jaunu. Bet ne jau gluži "pēc dzīves un izklaidēm" es tiecos. Mani vilina tā naivā renesances laika romantika, vēlme rakstīt vēstules un aplidot savu mūža mīlestību ar miljoniem labu lietu, un varbūt tikai ilgi, ilgi pēc tam ielikties ar viņu gultā.
Apzinos, ka esmu atpalicis mūsdienu pasaulē. Un ne visai veiksmīgs sieviešu ziņā - nevaru dabūt kuru katru; atliek man viņas aizvest uz pieklājīgu restorānu, kā šīs aiz bailēm, kura īsti dakšiņa no visām ir jāņem, apmulst un saport, ka šāds dzīves stils nav priekš viņām. Viņas uz prastu ēstuvi, pasēdētavu, kādu klubu vai ūķi gribot, redz. Ha.
Nekas, pagaidām esmu aizņemts skaistulis. Kamēr man ir viņa, tikmēr dzīve ir vairāk vai mazāk kārtībā. Bet tas nav uz ilgu laiku. Viņa nav mana mūža mīlestība. Kopdzīves laikā radīto mantu sadale šķiršanās brīdī varētu būt visnepatīkamākais process. Bet pagaidām es par to nedomāju - esmu savtīgs un turu viņu, turēšu līdz pat pēdējam brīdim. Līdz mirklim, kad stāvēšu blakus savai īstajai un teikšu, ka esmu gatavs dalīt savu dzīvi ar viņu, bet tikai pēc tam, kad nodalīšu savu dzīvi no manas šā brīža draudzenes. Jo tas, ka es viņu mīlu, nav apstrīdams. Tāpat kā tas, ka es nevēlos ar viņu pavadīt visu savu mūžu.