cibā mani ievilka draudzene. ļoti ilgu laiku tās burvību nesapratu. šonedēļ, kad pa ilgiem laikiem satiku savas mīļās draudzenes /:* visām/ vēl jo vairāk novērtēju to, ka gandrīz visi man mīļie cilvēki ir arī šeit un zināmā mērā tur roku uz pulsa. kad piemirstu ko pastāstīt droši pavaicā detaļas
ir jauki izrauties no ierastās un apnikušās vides. pat ja tikai uz pusotru diennakti

darvas piliens medus mucā gan arī gadījās. it kā jau nekas tāds. un tomēr jāprāto ka cilvēki dabūjuši to, ko grib ļoti ātri aizmirst cik ilgi/grūti/sarežģīti pie tā bija tikt un ka sapnīši visiem nav vienādi. un ka tagadējiem draugiem lai arī cik atšķirīgi viņi nebūtu izglītības/nozares/interešu/sociālā stāvokļa ziņā visiem kopīga emocionālā inteliģence (kas šobrīd šķiet vistrāpīgākais apzīmējums, varbūt neprecīzs, tomēr gribētos ticēt, ka neviens no viņiem pirkstu potenciāli sāpīgā pāpītē neliktu un neurķētos. man gan nav skaidrs vai situāciju, kurā demonstratīvi piesit pirkstu plaukstas locītavai, patikšķina un teatrāli paziņo, ka grib manus bērnus auklēt pirms mēs pavisam vecas un kā nu es tā - man būs 60, maniem bērniem 20. pārspīlētas runas figūras, protams, neveiksmīgi ietērpts laba vēlējums. un tomēr laikam ātri piemirsies, cik grūti pašiem pie tā bebuka bija tikt, ka esmu finansiāli atkarīga no vecākiem un tāda būšu vēl vismaz gadu, ka man vēl četrarpus gadi jāmācās, ka mīlestība tik bieži nenotiek un ne vienmēr mēs esam tai gatavi, ka retās un paviršās tikšanās reizēs cilvēki ne vienmēr uzreiz atklāj visu (un nevajag arī). nav jau tā, ka man sāpētu tas, ka nav bērnu un vīra un drošas nākotnes, no otras puses - manā vecumā dzīvot zem iztikas minimuma (kuru nodrošina vecāki) arī nav nekāds prieks. un tomēr kaut ko šajā situācijā un tās izraisītajās emocijās es tomēr ne līdz galam saprotu