var jau būt ka bērnišķīgi un naivi un pat stulbi, tomēr man spītīgi gribas ticēt labajam cilvēkos. tam ka visi ir daudz foršāki, un ka mēs esam draugi un ka visi vīrieši NAV cūkas, un ka mīlestība notiek. un ka precās ne tikai kredīta pēc vai bērneli gaidot,ka īsti Vīrieši nav tikai asarainās filmās. un ka ideālā piemērotība pastāv. un ziniet ko - man tīri labi tā patīk. sauciet to par ideālismu, par idiotismu vai dajebkā citādāk. neinteresē! varbūt tā ir gara nabadzība un naivitāte pārākajā pakāpē. es nemaz i negribētu dzīvot citādāk. jāatzīst, ka nemācētu ar, bet - it`s all about expectations. un iepūt man!