1. Augusts 2012 (20:33)
lasu Simts vientulības gadus. iet lēni, jo tik intriģējošu un vienlaikus apnicīgu grāmatu sen nebiju sākusi.
atbrauca biedrīša, peldējām, izstaigājām pilskalnu, slinkojām un skatījāmies filmas, beidzot sajutu to, ka ir vasara. sajutos kā Bonifācija brīvdienās.
rīt jāņogas un konservēšana, varbūt arī ērkšķogas, laiska pelde Mēmelē
autoskolas pasniedzējs mani kaitina. mani (logopēda pēcnācēja bērnības trauma) kaitina cilvēki, kuri runā neskaidri, murkšķ zem deguna ko nesaprotamu, neveido pauzes (a.k.a. runā čupā) un runā pārāk ātri
filmu varbūt vēl var vienā piegājienā, grāmatu es jau kādas divas nedēļas lasu pa stundai ik pārdienas - vairāk nav paciešams
bet tai pat laikā interesanti, jo fantāzija viņam izcila, tikai tie vārbi nav iegaumējami
he