no rīta bija normāli, bet tagad jau otro stundu jūtos tā, ka galvu varētu mierīgi noskrūvēt un nolikt uz plauktiņa, lai pastāv. visbriesmīgākais ir tas, cik ļoti gribētos kādu dāmu romānu palasīt - vieglu, smieklīgu un ar laimīgām beigām, bet, par spīti kafijai, jūtos tā, ka varētu pa ceļam uz bibliotēku vienkārši izslēgties. nu ka dajoš normālu asinsspiedienu, šis vairs nav izturams. kā jau vienmēr šādos gadījumos, gribētos kaut ko garsīgu no tālā veikala vai tirgus, varbūt izpaldēties upē, varbūt satikties ar vecmāmiņu, bet kas tev deva. pat doma par filmu ir noraidāma