un vēl šodien ļoti steidzoties izvēlējos īsāko ceļu cauri pagalmiem (pa šo maršrutu es tiešām nekad neeju - pāri zālājiem, gar smilškastēm un automašīnām) un tur kā saukts no mašiņas puķes (laikam māmiņai) ārā krāmēj mans viduslaiku (t.i. vidusskolas) brūgāns. protams, ka tam jābūt tieši tam brūgānam, kam es nejauši sirdi salauzu un to viņš savā blogā iedziedāja, arī bildi pielikdams, par ko es cepos neatņemdamās ilgi un dikti. protams, ka tādā reizē tur jābūt arī kkādam skuķim (nenopētīju gan, bet gan jau māsa), protams, ka man jābūt baisam pumpuģīmim (labi vismaz, ka pieklājīgi ģērbušamies), protams, ka man tas, ka tas ir viņš pielec kādus četrus metrus pēc tam, kad esmu kā raķete pašāvusies garām (jo tiešām ļoti kavēju)