pilnīgi norakstāma diena. slimība it kā atkāpusies, pat puņķu ražotnei tāda kā dīkstāve, varētu slaucīt, kārtot, ģērbties, kaut vai nomazgāties un salikt somu, bet es tikai truli blenžu datora ekrānā, laiku pa laikam pametot skatu uz darāmo lietu papīriem, zem deguna norūcu nīgru m-m, un turpinu blenzt ekrānā
visticamākasi, ka rīt manas smadzenes būs no prokrastinācijas tik ļoti nogurušas, ka darbi darīsies paši no sevis
tāds slinkums, ka pat sunīti ne reizi neesmu vedusi pati