visi cepas par miesassodiem un cietumsodiem. man šķiet, ka sodīšana ir kaut kas ļoti nepareizs - kā vispār var kāds kādam noteikt soda mēru, ir taču tik daudz pārkāpumu, par kuriem nesoda, lai arī citi emocionāli smagi cieš, ar kādām tiesībām kāds kādu citu tiesā. no otras puses - noteikumi vajadzīgi, kārtībai jābūt, jo ir taču indivīdi, kas saprot tikai brutalitāti, pārspēku un vardarbību. arī kultūrās, kur soda smagi un nevilcinoties, sabiedriskā kārtība ir hm, kārtīgāka, man ir diezgan neskaidrs viedoklis šai sakarā. es nezinu, kā ir labāk, es tikai jūtu, ka no domas par cietumsodu vai miesassodu, ja tas jāatiecina uz pašas personu kuņģis sažņaudzas un paliek tā vārīgi pakrūtē.
laikam vispareizākais man šķiet izvēlēties negrēkot un nepārkāpt likumus - nezagt, nenokaut un nekrāpties, jo, ja reiz soda mēru nevar izvēlēties, pats savas rīcību un attieksmi tomēr var.
/mazāk izplatītos gadījumos, kad kādu nepatiesi notiesā šoreiz neiedziļināsimies, ja.