nedēļas atskaite

redzēju Daiņa Kļavas filmu "Dubļi". patika, neatceros, kad pēdējo reizi būtu par kādu filmu tik ļoti priecājusies. sajūsma bija tieši tikpat liela, kā sensen atpakaļ Vērmaņdārzā lietum lītot skatoties "Heima" jo tur bija Sigur Ros mūzika, bet šoreiz - dzīvais pavadījums. mm

gandrīz aizgāju uz baleta izrādi. neaizgāju, jo suns, maita, apēda man domāto biļeti. tā nu paklīdu pa veikaliem un paslienājos ap skaistām lietiņām

aizbraucu pie radiem pierīgā, nolikām puķes omammai uz kapiņa, gari izprātojos par latviešiem tik raksturīgo kapu kopšanas tradīciju un klusi nošausminājos par dažiem apraktaiem cittautiešiem. viņu kopiņas bija līdz absurdam pārgreznotas un košas bezgala

esmu puslīdz tikusi galā ar apaukstēšanos, tikai lielās miegainības dēļ bakdarbam izdarīts pārāk maz, bet nu vismaz izskatos un jūtos pēc cilvēka

vakardienu pavadīju remdējot savu specifisko interesi, vērojor specifiskas medicīniskas manipulācijas (kādas trīs-četras), kuras vārdā neminamas iespējamās frendlistes (īpaši vīriešu dzimuma) jūtelības dēļ. pirmajā reizē bija mazliet jokaini, bet tad paēdu brokastis, piesēju dūšu un viss bija čikibumbās

un šodien man piezvanīja vīrietis, kuru nostopēju, jo vajadzēja tikt 5 km tālāk un laicīgi. ja viņš sākumā nebūtu tik zīmīgi sastomījies, paskaidrojot no kurienes viņam mans numurs un tā, es vēl varbūt neattaptu, no kuras puses vējš pūš, bet tagad gan - nekā nebija. vienā upē divreiz neiekāpsi, vai ne. un mans uzmanības deficīts un izsalkums pēc skaistiem mirkļiem un piedzīvojumiem nav tik liels, lai es ielaistos ar čučmeku pusmūžā, lai arī cik daudzsološi viss nešķistu un cik greznās mašīnās viņš arī nebrauktu. jo no visiem gruzīniem/armēņiem u.t.t. man tiešām šķiet prātīgāk piesargāties.
galu galā nav jau tik grūti izdomāt mīliņu uz kādu puspazīstamu čali, lai makaroni šķistu dabiski, vai ne