božij aduvančik* a.k.a neraate šodien palika pikta uz šefu, noturējās neko nejauku neteikusi, tikai izejot no kabineta šerpi aizcirta durvis. efekts bija pamatīgs. visi esot bijuši šokā un neģīmjos, mans jaukais treneris un labais draugs Darjus pēcāk skrēja man pakaļ /pirmo reizi mūžā es atļāvos aiziet aizcērtot durvis, es pat neatļāvos aizcirst, man tā no dusmām sanāca, un pirmo reizi man kāds skrēja pakaļ.ha/ veda mani uz kafūzi nolaist tvaiku un noskaidrot kas un kā. laimīgi sarunājām, ka līdz 16. (par spīti visam tam, ko man teica šefs un tam, ko es nodomāju, bet nepateicu) man ir mācību atvaļinājums, es rakstu darbu un savu snīpi birojā nerādu.
būtu laimīga, ja nebūtu tik dusmīga. tā vien gribas lamāties un tirināties un lamāt vienu pidriķi un sūdabrāli. it kā es viņam nezin ko būtu paprasījusi.
*dievgosnija, zilzeķe, jeb precīzā tulkojumā - dieva pienenīte. tjip es. man, lūk, tāda reputācija