a ja tā godīgi?

studiju gados es apgrozījos diezgan (pseido?) intelektuālā un inteliģentā vidē, es neesmu izlasījusi ne pusi no tām inteliģentajām grāmatām, kas ir sezonas must-have, kautrīgi varu atzīties, ka neesmu redzējusi arī daudzas intelekutāļu iemīļotās filmas, par mēmo kino vai franču Jauno Vilni zinu apkaunojoši maz, labi, ka vismaz mūzikā puslīdz labi orientējos. un tomēr manī ir kaut kāda tieksme uz augsto skaisto mākslu un pareizajiem kritērijiem, kas liek kaunēties par slepeno patiku, ko loloju pret action filmām jeb kā agrāk teica - bojevikiem. tur taču parasti nekā īpaša nav. ja paveicas, tad sižets nedaudz īpašāks nekā simtiem citu togad uzņemto grāvēju, skaistas aktrises, muskuļaini vīrieši ar diezgan apšaubāmu talantu, izrēķināta stratēģija, kas paņem vidējo skatītāju bez īpašām prasībām pret kino un dzīvi kā tādu, bet tajā visā ir kaut kas tāds, kas mani paņem. muļķīgi jau atzīties, bet es vienmēr raudu cieto riekstu hepīendingos, ja kaut nedaudz raudulīga oma, bet trešā Kurjera aina, kur Frenks ar uzvalku piekauj nezin cik tur večus un pēc tam eleganti aizsoļo vispār ir izcili izdevusies (un ne jau tādēļ, ka viņu var redzēt puskailu). es, protams atšķiru augstvērtīgu kino no slikta kino, es atpazīstu atsauces un simbolus, pat ja nezinu to nozīmi vai populārāko interpretāciju, bet šajā ziņā es neesmu snobiska. tā aina ir perfekta. un tas plikpauris ir tāda konfekte (kaut arī krietni pārkačājies)
tagad lūdzu sakiet, ka jums arī pavisam slepeni patīk kaut kas tāds, kas pilnīgi nesaistās ar kvalitātes standartiem vai uzkatiem par dzīvi. nu tā, ka patīk un viss un kaut kā muļķīgi to noliegt, bet atzīties arī tā kā kautrīgi
un ar piemēriem, lūdzu!