šovakar man par sevi kauns. man te išūzi un depresija, kaķušaizes un kas tik vēl ne. bet principā - divas rokas, divas kājas un vēl galva uz pleciem. ja nebūtu tieksme īdēt un pārspīlēt, vispār būtu pa skaisto. naudas nav, jā. ja drsu nekustina, tad tā mēdz gadīties. māmiņai no jaunā gada būs tikai viens darbs un attiecīgi 70 Ls. un viņa ir izdomājusi, ka ar strādāšanu nesteigsies - ir doma rakstīt grāmatu (un prof. literatūras jomā vai subjomās trūkst kā ēst, kad man vajadzēja es veltīgi izmeklējos un beigās kaut kā sitos ar paštaisītu info), laikam grib tēvam iespītēt. man tie viņu savstarpējie manipulācijas un tracināšanas paņēmiemi ir līdz ūkai, bet ko nu es, es jau neko. ja cilvēki divdesmit gadu laikā nejēdz sakārtot savu dzīvi, tad tur neviens no malas neko nevar līdzēt.
bet par to kaunu - palasīju NRA sadaļu Karsto vēstuļu laiks un palika bēdīgi un kauns. Tur tādi stāsti, ka sirds sažņaudzas. Cilvēki mazliet pastāsta par sevi un palūdz kaut ko Ziemassvētkos. Laimas saldumus, 13.gadīga meitene palūdz 30 latus lai mammai ir naudiņa svētku galdam, mamma invalīde jau divus gadus meklē darbu, jaunākajai meitai atklāts vēzis, citu Ziemassvētku nebūs, bet meitenei patīk lasīt žurnālus un gribas otrai, veselajai studentei laptopu un rotaslietas uzdāvināt. ģimenei, kur mamma viena audzina četras mazas meitenes (tētis nomiris pirms gada) vajag boileru, lai siltais ūdens nav jāsilda uz plīts. un tad man paliek kauns par to ņemšanos kaķu sakarā - tik daudz naudas jau iztērēts, bet es ar prātu saprotu, ka tas, cik kuram naudas un kā tas kurš to tērē nav tik viegls jautājums. ja katrs rūpētos par saviem apkārtējajiem un radiniekiem, nebūtu vientuļu cilvēku, bet kaut kā bēdīgi tomēr. un netaisnīgi.
ja es būtu bagāta, es iedotu naudu lai internātskolas bērni (bāreņi un ar gar. att. traucējumiem) var aizbraukt uz Maljorku. kaut uz dažām dieniņām. citam varbūt tā šķitīs lieka greznība, bet tiem bērniem šajā valstī ar mūsu tieksmi īdēt nekas nespīd. nekad. un tādēļ būtu vērts savākt naudiņu ceļam, ja reiz viņiem par dzīvošanu tur nekas nebūtu jāmksā. un abonētu tantītei žurnālu Mūsmājas.
bet viss, ko es šogad varu ir izdomāt lietderīgas pašdarinātas dāvanas un censties no kaut kurienes sagādāt putekļu sūcēju, lai vecaimammai nav ar rokām jāmokās - ja viņa man teica, ka varētu un gribētos, tas nozīmē to, ka nepieciešamība ir liela, jo viņai jau arī neko nevajag, viss ir labi un pensija pirms nogriešanas vispār bijusi dikti liela - veseli 175 lati.

ja kas - saite šeit:
http://zinas.nra.lv/temas/13-karsto-vestulu-laiks.htm?p=1