man nav iebildumu pret to, ka vecie draugi satiek jaunas mīlas un sāk jaunu skaistu dzīvi. man ir iebildumi, ja izrādās, ka tai jaunajā skaistajā dzīvē man vairs nav vietas
vissliktākais ir tas, ka mēs dzīvojam vienā kvartālā, ja, septiņu ielas numuru attālumā, ja skaita pēc nepāra numuriem. vot tā. paliku bēdīga
un es taču nezvanīšu un neteikšu ēhehē, atceries, tava mugursoma ir pie manis, ēhehē, atceries, tu tur man kaut ko uztaisīji. ēhehē, varbūt varam saskrieties. varu iztēloties kā man saka ēhehē, mamma būs mājās, aizej pakaļ
es to protams varētu izdarīt, bet tas nav tas, ko man vajag. man vajag lai nav tā, kā pēdējoreiz, kad ir vienalga vai es tur esmu un man var skatīties cauri. es gribu draudzēties ar cilvēkiem, kam interesē, kā man iet. laikam jau es varu vai nu gaidīt, kamēr hormoni nomierinās un viss kļūst puslīdz normāli un varbūt parādās laiciņš, ko veltīt visādām renātēm
vai arī vienkārši es varu gaiīt ar maisu