sapnis

un vēl šonakt es atkal strādāju pie pēdējās priekšnieces, ar kuru man bija tas gods. mums bija tāds neliels pasākums Parīzē jānovada. sākumā biju viesmīle grāmatu pagrabiņā/restūzī tad man klientes iedeva trīs kredītkartes un čeku un es kājām gāju uz bankomātu paņemt to mazo ierīci, kur novelk ar karti un samaksā, apmaldījos, Parīze uz mirkli izskatījās kā Aspazijas* bulvāris, tad man saplīsa kurpes, bet bija tik silts un vēl glāsmains vējiņš, ka es novilku kurpes zālājā pie viesnīcas, pakasīju mammas Pikselim aiz auss (pikselis = kaķis un bija mistiskā veidā ierāpies autobusa bagažniekā un atbraucis man līdzi uz Parīzi), tad viesnīcas konferansjē (amata tituls bija tieši tāds, labi atceros) apvaicājās tīrā latviešu mēlē, kā mēs tur gadījušies, noskaidrojām, ka esmu apmaldījusies, bet nav tālu jāiet, noāvu saplēstās kurpes un gāju basām kājām, ieklīdu Panteonā, kur bija milzīgi galdi un krēsli uz tik augstām kājām, ka pieliktas trepes un viesmīļi staigāja pa galdu virsmām lai varēt apkalpot visus viesus un tās bija tās viesības, kur man bija jātiek, ar ko tas viss beidzās, īsti neatceros, atceros tikai to, kā gāju pa Parīzes tīrajiem (!) trotuāriem, brīnījos, ka nav nevienas suņu kakas un cerēju, ka nekad vairs nenāksies pa Parīzi iet basām kājām. tādi lūk pīrāgi

* tagadējais Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris (ka tavu māti!), nevarēja taču pieļaut, ka Rīgas centrā ir kāds sievietes, turklāt dižas dzejnieces, vārdā nosaukta iela, ja uz tās nestāv palaistuves, vai ne