šī ir ģimenes diena, ja. man bija divas ciemītes, diemžēl tās, kas vienmēr runā viena otrai virsū un reizē un par pilnīgi dažādām tēmām /tā nu mums ir ierasts - kas grib ko pateikt, saka cik skaļi var vai nesaka vispār vai atkārto, kamēr klausītājs beidzot sāk reaģēt/, uzskatu, ka šī iemesla dēļ jums man jādod atlaides katru reizi, kad krītu svešās sarunās, ieradumam baiss spēks. bet šoreiz viss bija baigi jauki - neviena šausminoša stāsta ar uzšķērstām iekšām, sišanām, zagšanām, izvarošanām (vecmammai patīk šausmustāsti. vislabāk no dzīves), šodien runājām par to, cik man jauks miteklis (kas pārsteidzošā kārtā tika atzīts par labu esam. turklāt nekārtīgs un ne pārāk sakopts), cik kaķiem mīksta spalva, cik jauki, ka esmu kļuvusi par gultasveļas komplektu un divpadsmit virtuves dvieļiem un diviem mutes dvieļiem un vienu pludmales dvieli un palagu un mazgabarīta katliņu bagātāka un ka ziemā visi celiņi slideni, bet galvenais, lai ir labi zābaki. un es pat pārāk nenoguru līdz nevajadzēja iet uz auteni, tad gan es ar ilgām pēc hedbenga skatījos uz katru puslīdz stabilu stabu un māju stūriem, jo mašīnas un veikali un divas ciemītes, no kurām viena visu laiku bāžas manā aurā, ik pa brīdim taranējot un grozoties te vienā, te otrā pusē, bet otra tikmēr iet divus soļus iepakaļ un skatās skatlogos, kas pāri ielai
nākošreiz kad, man prasīsiet, kur es tāda esmu radusies, es uzstāšu, ka vainīgi gēni
un vēl es šodien kaut kā apsolīju ar krustmāti iet uz Dailes teātri uz kaut kādu koncertu
ja spēšu to pārciest, pastāv liela iespēja, ka manas labās gribas rezesres līdz vakaram jau būs izbeigušās