es šodien laikam mazliet iemīlējos. bijām pie daktera un dakterim tik siltas acis un laba sirds un ko tad vairāk vientuļai meitenei vajag, vai ne?
un viņš par spīti tam, ka ir slikti, bija optimistisks un neatskanēja neviens no tiem briesmīgajiem vārdiem, kas aizvakar no Dmitrija mutes un, kad promejot viņš teica "Visu labu!", es atbildēju kaut ko nenoteiktu starp 'līdz pēc divām nedēļām' vai 'uz redzīti' vai jebko citu gana aptuvenu, jo viņš man uzsmaidīja un man aizsitās elpa un es nosarku un izmetos pa durvīm, jo sajūta bija tieši tāda kā kaut kad pamatskolā, kad mani pasveicināja un uzsmaidīja vidusskolas skaistākais un foršākais un stilīgākais puisis, kurš pēkšņi bija pamanījis manu eksistenci
un tad, pa ceļam uz trolejbusu kāpjot pār vilcienu sliedēm es mazliet izklaidīgi baidījos no nenākošiem vilcieniem un prātoju par likteņa ironiju, jo saģērbusies biju nejēdzīgi un ar migrēnas lakatiņu galvā un par spīti tam, ka viņam varbūt ir sieva un divi bērni un pilna māja suņu, vēderā bija parazītiskie tauriņi un es biju tik laimīga, ka nekam citam nebija nozīmes