apskatījos draugos bijušā klasesbiedra (starp citu - ļoti izskatīga, ļoti jauka) čaļa albūmiņu. viii. un tur aktīvi komentējas viņa bijusī/nebijusī/esošā traudzene
un tad man ienāca prātā, ka tā jau ir - ir cilvēki, kuriem mēs vienkārši ļaujam čakarēt savu dzīvi, kuri drīkst to padarīt nožēlojamu un mums pašiem likt justies muļķiem un es nezinu, vai par to var vainot feromonus, tā vienkārši ir daļa no procesa, un, ja mēs kādu dienu pamostamies un pēkšņi neviens nepiš prātu un nečakarē dzīvi, tad kaut kā pietrūkst, tad var meklēt rokā senos čakarētājus
man šķiet, ka tieši tā man šobrīd pietrūkst - prāta čakarētāja ar milzīgām emocionālajām prasībām
un ka tieši tādēļ mani nepamet uzmācīgā doma par bezmaksas kino seansu/džeza koncertu/vakariņām
jo tas, ka ar kādu būt kopā var būt vienkārši, nu tam es šobrīd atsakos ticēt.
bet varbūt šobrīd man viss ir sakāpināti sarežģīti, jo sarežģīti tas ir vienmēr