šodien redzēju sasodīti smuku un interesantu velobraucēju. diemžēl seja šķita tā kā redzēta, tad nu es sabaidījos, apcirtos uz papēža un metos prom vajadzīgajā virzienā. čalis mani apdzina un pēc pārdesmit metriem brauca tieši pretī, pa nepareizo pusi (vai arī pareizo, es biju tik aizņemta ar blenšanu sejā un atvieglojumu, ka man tikai rādījās, bet zināmu līdzību var saskatīt) un blenza sejā man. sejas izteiksmei vajadzēja būt izcili debīlai, bet viņš skatījās kā piekalts līdz pabrauca garām.
atlikušo ceļu līdz bibliotēkai es pavadīju skumjās apcerēs par to, ka mums vienalga nekas prātīgs nevarētu sanākt, lai arī es labprāt ar viņu aizietu uz pāris randiņiem [man taču vienmēr ir patikuši skaisti vīrieši], es negribētu piedzīvot mirkli, kad, pirms sapazīstināšanas bailīgi brīdinu draudzenes par zināmu līdzību ar mirušo labāko draugu
tā nu aiz uztraukuma aizmirsu labo apņemšanos nelasīt sviestainas grāmatas un paņēmu pāris lubenes nervu nomierināšanai