jums ir kādreiz gadījies iemīlēties pa fikso? t.i. pa to laiku, kamēr izskaidro ceļu vai virzienu, kurā jāiet? man vakar tā gadījās, es pusi nakts nespēju aizmigt, domājot par to, cik bezcerīgai ir jābūt būtnei, kas uz tikko satiktu vīrieti blenž puspavērtu muti, apbrīnas pilnām acīm un, kad pajautā vai saprata, kā aiziet izdveš "Ō! tas ir pārāk sarežģīti, vēlreiz, lūdzu, varētu?"
to nevar saprast, kāpēc tā gadījās, iespēja, ka es vēl kādreiz viņu satikšu un neizskatīšos pēc muļķes ar zobubirsti rokā ir diezgan niecīga, tā kā atļaušos pažēloties šeit
ieskatījos - tā to sauc. es vienkārši viņā ieskatījos un redzēju to, kāds viņš tai mirklī bija
tas viss ir diezgan stulbi, vai ne.