nezinu kāpēc, bet man vienmēr vairāk gribējies uzkāpt nevis Everestā, bet K2, kurš, kā izrādās nav pārāk tālu no turienes. varbūt pie vainas kāds romāns par alpīnistiem (bija tāde periods, kad kāri lasīju visu daiļliteratūru par kalniem) tikai pēc tam, kad vakar palasīju Geo, es saprotu, ka tur nav diži daudz romantikas - jāsvīst, jāstiepj, nedrīkst tizloties, jāuzkačājas un beigās skatu īsti nevar redzēt, jo tu nabags izskaties pēc mušas un gan jau jūties arī līdzīgi. es drīzāk uzkāpšu kādā citā kalnā - tādā, kur skatu neaizsedz milzu brilles un skābekļa aparāts un nav ne miņas no stratosfēras. nē, paldies - es labāk palieku pie, munameģiem, kaut arī skats nav tik grandiozs un jākāpj drebelīgā tornī. arī Munameģī, protams, var nomirt, bet ne jau no lavīnas vai iekrītot aizā
btw - tā ir, ka nosaluši cilvēki paliek par akmeņiem?
23. Oktobris 2008 (18:50)
Vislielākais humors bija, kad Cūkdelfīns (a.k.a. Kalvītis), Ulmanis un Ko. devās "iekarot" Everestu! :) Jampampiņi gatavie. Humors ir, tikai nav, kas satīra. Kāpēc viņiem neviens nepateica, ka kalnu (ne jau munameģi, gaiziņu vai pārējos vakareiropas paugurus. Es runāju par Kalnu) nevar iekarot. Var tikai veiksmīgi uztrāpīt uz labiem laikapstākļiem un Kalna vēlību, lai tas ļautu sev uz muguras uzkāpt.
Un K2, lai arī zemāks, tomēr skaitās pasaules grūtākais un bīstamākais kalns. Pieredzi, jaudu un ekipējumu vajag ne mazums..
Ir sanācis kādreiz no saldētavas tiko izņemtu gaļu nejauši uz grīdas nomest? Un kāda ir skaņa? Kā akenimu uz zemes nokrītot? ...tas kā atbilde uz btw