un vēl es gribu iemācīties draudzēties ar vīriešiem. daudzskaitlis gan nebūtu vietā, jo liela daļa nav draudzējami, tāpat kā liela daļa sieviešu nav draudzējamas. patiesībā man pietiktu ar kādu vienu. bet es neprotu draudzēties ar vīriešiem. ar lielāko daļu es vispār nejūtos gana brīvi lai runātu, liela daļa ir pārāk aizņemti blenžot dekoltē /dekoltē ir tēlains jēdziens, jo es ko dekoltētu velku reti. principā tad, kad visas normālās drēbes ir netīras vai nav pieejamas/ lai kaut kur aiz tā ieraudzītu arī necilo mani, ja. patiesībā vīriešus, kuru sabiedrībā es jūtos nepiespiesti vispār var uz pirkstiem saskaitīt. man ir brīnišķīgas draudzenes, bet es reizēm ilgojos pēc kāda, ar kuru kopā vienkārši paklusēt. sēdēt pie alus pudeles, blenzt futeni /šajā futbola sezonā, laba latviešu hiphopa albuma prezentācijā iemetot aci ekrānā es sapratu, ka man netrūkst televīzijas, bet man trūkst sporta spēļu tiešās translācijas/ un klusēt. un klausīties. tādas - nu, muļķe, tie taču visi ir nieki. ko tu te cepies, saņemies, būs labi attieksmes. tā būtu it patīkama pārmaiņa, citādāk man reizēm kļūst sevis žēl tādēļ, ka gandrīz vienīgie vīrieši, kas pret mani ir jauki, ir pārdevēji veikalos
un manā dzīvē jau pārāk ilgi ir viens vīrietis, kurš to regulāri maitā. nebūtu slikti, ja būtu kāds cits līdzsvaram. tātad mīlu un ko nepiedāvāt
bet tas nav tik vienkārši, jo man tagad ir iestājusies man-ir-slikti-lieciet-mani-mierā stadija un tad ir grūti saņemties un negāzt visu žulti pār nevainīgu cilvēku galvām, kur nu vēl draudzēties, ja. un tad, kad man ir labi un es varu vārīties par deviņiem mēmiem viss ir pārāk skaisti lai būtu patiesi un man pēkšņi ir tik daudz draudziņu un flirtēt ieinteresantu paziņu, ka vienkārši apsēsties varētu
karoče nedaudz testosterona nenāktu par ļaunu, ja


/iespējams pēc pāris nedēļām es atcerēšos šo ierakstu un šausmināšos par to, ko esmu piesaukusi, ja