šodien es nesaprotu kur mani sevi likt un ko ar sevi darīt
tieši par spīti tam, kas būtu jādara un jānoorganizē un jāīsteno un jāsarunā
tikko es no vienas bedres esmu (gandrīz) izrāpusies, jau atkal rauj atpakaļ, bet tas nekas, es pati sevi esmu šai saitē iesējusi un saite ir īsa un pavada grauž, bet tā ir labi, tā tam ir jābūt, tā tam būs būt. varbūt kādreiz nopirkšu sev garāku pavadu un lielāku voljēru, jo nepatīk, ka grauž, bet es vismaz zinu, ka esmu dzīva un elpoju un ka diena ir īstāka nekā nakts murgi ar kliedzienos izvaikstītām sejām