kaut kur kaimiņu mājā, tajā, kas pa vidu, kaut arī adrese tieši tāda pati kā man, dzīvo vecs sirms pusjucis onkulis. maza auguma antiņa seju un perversu skatienu. bieži, kad sēžu uz palodzes un dzeru kafiju vai tēju, redzu, ka viņš autostāvvietas stūrī, no gružu čupas velk laukā vecas skapīšu durvis, logu rāmjus un stenderes un velk uz mūsmājas pagalmu skaldīt, lai var likt krāsnī un kurināt. šad tad kad dziedu viņš skatās un kaut ko uzsauc. tagad arī. lai nākot lejā, pa abiem iedarbināšot mašīnu un braukšot
neiedomājos pajautāt uz kurieni