laikam atkal temperatūra kāpj. esmu galīgi kašķīga palikuse un bēdīga pārmaiņām. sapratu, kāpēc uz mani tik viegli vienmēr vainu novelt. tapēc, ka es reizēm sīkumiem nepievēršu uzmanību un neatceros, cikos tieši vai kuru dienu vai cikos bija sarunāts un plānotāju nepārbaudu un tad ja kkas noiet greizi, vainīga esmu es, jo es parasti neļaunojos, arī atzīstos, bet tas, ka man nezin kāpēc būtu kaut kāda mistiska kursa labuma vārdā jādara lietas, kas kursam nahuj vajadzīgas, goda vārds nesaprotu un jāizņem citu draudzeņu nodokļu grāmatiņas no vecajiem darbiem uz kuriem no tagadējiem tipa nevar aizvilkties, patiesībā noteikti kauns vai negribas, turklāt man taču nekad neko citu labā nav grūti izdarīt, turklāt viegli pakļaujos emocionālajam spiedienam un tā izdarītājam nelieku justies vainīga, raudāt arī parasti neuzdrošinos, par cilvēkiem, kurus teju teju met no skolas laukā un droši vien izēdīs arī man ar jāstreso. kāpēc man nav vienalga? kaut kāds emocionālasi mazohisms un nestabilitāte
ifigenijas komplekss? upurēties par citiem arī ja šiem nefig vajag cēluma pēc. pašieceltā sabiedriskā sirdsapziņa. destruktivitāte
stulba es esmu