šajā visā vispazemojošākais ir tas, ka es jūsos kā upuris. nedroša, bailīga un sasodīti vainīga. par to, ka es tāda vispār esmu. jā, un arī atbildīga par visām pasaules nelaimēm. un tas ir drausmīgi. un vēl drausmīgāk ir tas, ka es tagad, pēc diviem kolosāliem vakariem jauku cilvēku sabiedrībā - foršām spēlēm, laisku peldi karjerās, pārēšanos, aizliešanos /kas, kā izrādās tiešām var 'make it better'/ nevaru aizmigt, jo ar šausmām domāju par to, ka parīt jāiet uz darbu
es, protams, saņemšos, turēšos kā vīrs, kārtīgi pildīšu savus tiešos darba pienākumus, vārīšu tēju, printēšu, skenēšu, zvanīšu un skaitīšu minūtes, kas man tai vājprātā vēl būs jāpavada
tikai tagad es skaužu shirms, kas kaut kur augšstāvā laimīgi krāc un mēģinu izdomāt kādu veidu, kā iespējami ātri notīties. tikai es zinu, ka neiešu pēc slimības lapas, netēlošu beigtu un neatslēgšu telefonu
bet kad padomāju, ka zaudēšu vienu dienu, veselu vienu dienu kolosālu apmācību jauku un pieklājīgu cilvēku sabiedrībā, man raudāt gribas. un nevis tādām princešu un aktrišu asarām, kas skaistā līnijā norit pār vaigu, bet nikni, skaļā balsī, ar šņaukāšanos, sarkanu degunu un pleķainu seju
un vēl es viņu no tiesas ienīstu. piektdienas un visas tās gānīšanās dēļ es nespēju /pat ne domās/ novēlēt 'lai tev dzīvē labi iet'. ne tādēļ, ka gribu, lai viņam ietu slikti. tā nav. es tikai gribu lai man nekad vairs nebūtu viņš jāsatiek, lai man par viņu nebūtu jādomā. domas par viņu ir saindējušas manu apziņu. man ir paveicies - es vienmēr esmu optimistiska, man parasti ir laba oma, tikai tagad no tā nav ne miņas un piņņāt es varu sākt ne no kā.
es ļoti labi zinu, ka cilvēks, kurš apzināti saka tādas rupjības, ko uz ielām tikai bēdīgākajos nostūros var dzirdēt un tad arī tikai vēlās vakara stundās, nekaunas darba laikā sēdēt iepazīšanās saitos un lūrēt pludmalē zvilošiem skuķiem uz pupiem, ar garastāvokļa maiņām tur terorā visas darbinieces, vienu ir iebaidījis tā, ka viņai rokas trīc katru reizi pirms jāienes parakstīt papīrs, nav tā vērts, tikai es neesmu, pēc piektdienas nespēju justies droši par to, ka saņemšu visu godīgā darbā sūri grūti nopelnīto naudu, jo es nezinu, vai cilvēks ir spējīgs krist vēl zemāk