šorīt agri agri bija negaiss tik melns, ka debesis nevarēja redzēt. un vējš tāds, ka koki griezās virpuļos. un lietus kapāja zemi. un tad pēkšņi norima, kļuva gaišs, es atvilku aizkarus, atvēru logu, gribēju nobirdināt pelnus un pēkšņi kā uz burvju mājienu man virsū metās baloži. mākoņi pavērās un saule rūpīgi kā ar prožektoru izgaismoja katru spārnu vēzienu. es iekritu azartā un pēc pusstundas konstatēju, ka cigarete ir nodzisusi un es aizrautīgi izbaroju neiedomājamu daudzumu rīsu un putraimu un griķu un grūbu putniem, kas ar savu lempīgo uzpūtību un nekaunību mani vienmēr ir kaitinājuši. uz palodzes satilpst 6 baloži. trīs melni, divi pelēki un viens paresns bēšīgi rozā. alkatīgi kļuvuši viņi nebaidās - var stāvēt pie pašas palodzes un mazliet paliekties laukā un skatīties kā šie ēd. ar lielāku pacietību gan jau var pieradināt ēst no rokas un nākt virtuvē. paēduši viņi pieklājīgi nourgo, sakārto spalvas un laižas tālāk.
skatījos uz samtainajām pazodes spalviņām /es jau biju aizmirsusi, ka tās izskatās tik maigas/ un man likās, ka lielais brālis man grib pateikt ko ļoti jauku
šurpnākot bija tāda sajūta kā dikti iemīlējušamies cilvēkam pirms tikšanās ar mīļoto kad visu laiku mazliet trūkst elpas