tikai es varu viena un tajā pašā nedēļā sākt skriet un atsākt smēķēt, tikt pie tieši tādām matadatām, par kādām esmu ilgi ilgi sapņojusi (jā, jā, kārtēja sievišķīgā dīvainība) lai matus varētu saspraust copītē un pēcāk, pēc brīnumainas mājas ballītes (brīnums slēpjas faktā, ka pamatīgi iesilusī neraate nespiedza šausmenes laikā un visa vakara laikā ne reizi nelaida vaļā lielo raudienu. kārtības labā jāpiebilst, ka mazo arī ne) un nedēļas, kad kurtuāzas mīlas un visa nekad nenotikušā un nebijušā nomocīta bijusi kaitinoši jūtelīga, raudulīga (cik tas būtu romantiski, ja notiktu nevis ar mani, bet filmā!) kaut kur pa ceļam saprata, ka īsu matu griešana ir tieši tāds pats NowOrNever variants kā visi tie, kas cītīgi bija mocījusi līdz pagurumam, līdz izmisumam, līdz pēdējam, ka aizejot mājās ir vai nu jāgriež mati nafig nost vai jāliek tai pasā smeldzīgajā nekad nebijušo lietu sarakstā, ka izķemmēja un grieza. nu tā mazliet īsāk nekā līdz plecam lai sanāktu īsi. un tad, kad šņik šņik pamodināta zan pajautāja, ko es daru un vai es esmu normāla, sakot nē es pirmo reizi pa ļoti ilgiem laikiem jutos LAIMĪGA