pēc ilgas gaidīšanas ciemos ieradās māte. foršs ņiguņegu, sagriežu torti, noliekos pagulēt ar karstu dvieli uz acīm, jo pēc saspringtiem periodiem jūtu kā acīs spazmējas asinsvadi. piezvana vīramāte, uznāk ar puķi. ņiguņegu visi runā reizē. kas mani trigerē, bet cenšos samenedžēt un paciesties. uzdāvina krējuma trauciņā no zem vecajiem kokiem netālu no rajona privātmājas izraktus sniegpulksteņus. un arī kaimiņiem zem logiem sastādīja pušķīšus. iznāca no tās mājas vecis, sāka mani lamāt, es tiešām nesaprotu kas viņam žēl, tas tak nav viņa zemes gabals, ko lamā, ka atstāšu bedrīti. man šitas uzdzen tikpat lielu besi kā tā reize, kad viņa no skolas teritorijas diezgan tuvu ieejai izraka hortenziju, aizveda uz saviem laukiem un nobendēja, jo ne bija zeme sagatavota, ne laistīja, a bzdinkš viņai uznāca karstajā laikā
nevaru, kā trigerē šitā gara nabadzība. un ir tik grūti atcerēties, ka zīmogs uz pieres nevienam nav uzspiests. ja cilvēks ratiņkrēslā, trūkst vienas rokas vai kājas tu saproti kas ir kas. a šitie izskatās pēc parastiem cilvēkiem. tā, protams, ir mana problēma ka es nevaru distancēties, bet es vienkārši nevaru gara invalīdus. un ja tā atklāti nemaz i negribu varēt