atbraucām mājās, šodien sīkie nebija ārā šļūkt no pagraba un smagi to izjūtu. nav kur likt enerģiju, puika vispār kā driģenes saēdies. sīkas aizrāvušās ideju ar rītdienu bd un baseinu, ceru arī ceturtdien viņas tus aizfīrēt, jo pašai arī 'darbi darbi darbi un nu un par ģimeni arī tur kaut kas bij'. priecīgi, ka mājās un dzied un dancā un dīžājas. tūlīt pēc kārtas likšu pa vienam vannā ar minjonu plakano vannas putu bumbu lai drusku atgūstas, citādi gandrīz 4 diennaktis ne mirkli nav bijis vienatnes. ne man, ne viņiem.
tā saldsērīgi, šie Ziemassvētki bijuši gan wow! gan sūri. galvas ārsta vizīte un siltais vilnas matracis un kādas 30 pildspalvas. ciemi pie krustmātes ar gardumiem, paciņām bērniem un 10 mantotām bārbijām (!!) amarillis dzimšanas dienā (tādā sarkanā parafīnā ar jostu piespraustu uz vēdera un papīra rūķa galvu), sīki ar māti cepa piparkūkas. paspēju pie mamologa laicīgi, neiralģīja, bet nu vajag USG un tad moš uz gadu vai diviem miers.
tēvs kļūst akls. (lielie mīnusi+glaukoma+diabēts) varu jau pierakstīt piemājas iestādē pie ļoti labās acu ārstes, bet kā viņš atbrauks (ja māte savos vēl joprojām trijos darbos un vecomammu īsti nevar atstāt vienu). vecaimammai demence progresē. sestdien atvedām, parādījām biezpienu, olas un pienu, šorīt viņa neatpazina kā savu (un tur ļoti nodalīta saimniecība, divi ledusskapji, katram savi produkti, kopīgu ēd tikai siltu no katla). katram (!) mūsu ģimenes loceklim iedeva 20 eiro. māte esot saņēmusi pirmo īsto pensiju, sapirkusies gaļu un pēc tam gandrīz nosprāgusi. kur prāts nieru slimniekam šitā atzīmēt, būtu labāk uz korķa uzkāpusi. pensijā vēl netaisās. klasesbiedrenei laikam mamma nomirusi, vismaz tā nolasās no soc. tīkliem. tēvs kļūst kurls, bet nu vismaz pats to ir sapratis un pagriež klusāk TV ja palūdz. bet nu arī, mazpilsētā ir divi LORi, abas baisākās raganas. un kā tur vispār jādara, moš uzreiz vajag uz Dzirdes centru lai iestātos rindā uz aparātu (to kā uzzinājām no mātes paziņas jāgaida rindā divi gadi. nu, vai 200+ eiro, ja var atļauties)
ja bija tāda sajūta, ka esmu tajā sviesta ezeriņā, kas putrai pa vidu un jā, arī visādi čakari un problēmas, tad tagad jau skaidri iezīmējas tā otra puse un tie sūrumiņi un grūtumiņi, vairāk jāpiedomā un jāieplāno visādus mērķtiecīgus pasākumus lai nenolaistu degunu