ir nedaudz laiks atvilkt elpu, jo šī diena atkal vienā skrējienā un darīšanās (skuķiem uz bd izlaiduma grupiņām vajag baltas krizantēmas, ziedu veikaliņš aizklapēts ciet), sapulce, pēc sapulces cept vīram kūku (torti? es neatšķiru), tad pakaļ uz skolu pēc bērna, tad dekorēt torti, tad uz mājām izvārīt pupiņu zupu un kartupeļus rosolam, tad kko pabakstīties, tad uz bd pēc sīkām un ar visiem uz Deju koncertu un tad mājās svinēt vīra dzimšanas dienu un pa visu vēl visādi e-pasti un noskaidrošanas un precizēšanas.
un milzīga atklāsme par to, cik ļoti es esmu izaugusi. es agrīnajā vecumā esmu maz socializēta un esmu diezgan kautrīga un ar sevi ilgi bija jāstrādā, lai varētu normāli funkcionēt. kaut kad pirmajā kursā es sevi vingrināju, svešiem cilvēkiem jautājot cik pulkstens. arī šobrīd es labprāt pļāpāju ar cilvēkiem, kas ir pazīstami, sīkrunu un pieklājības īsti neprotu vai arī tam vajag ļoti koncentrēties un tas prasa milzu spēkus, iedraudzēties īsti nemāku, bet esmu ļoti priecīga, ja mani uzrunā un pašai tikai jāatbild.
un šodien es Cilvēkam Svarīgā Amatā pajautāju 'ko jūs esat darījuši lai novērstu šo problēmu?'. un 'kāpēc nepiedalaties Mācītspēkā' un 'kā esat plānojuši rīkoties?'. un man liekas, ka man ir atklājušās kaut kādas slepenās supervaroņa superspējas un es ceru, ka šī saruna neiztērēja visa mūža krājumiņu