vajadzīgs ciemats lai izaudzinātu bērnu, vai ne. sākumā tu esi tas bērns, tad tas ir tavs bērns un tad dažreiz tu esi ciemats. es šodien no rīta biju. un tad aizvedu vecāko bērnu uz eho un tur viss labi, bet kardiogrammu vajadzētu uztaisīt un šodien vēl tas pieraksts jādabū vai vismaz e-pasts jāuzraksta lai neaizmirstos. eh
un cik jocīgi, ka ir lietas, kuras tu dari vai nedari tādēļ, ka tev ir bērni. šodien bērnu noliku pie liepas lai gaida un pārvedu vienu tantuku pāri slidenumam. viņa, nabags, tur ilgi mīcījās, sākumā man bija besis, es domāju meh, jo drusku jāsteidzas un bērns taču arī līdzi un ko tad, atstās pie koka, vai, ir taču citi cilvēki, bet nebija un tad tieši tāpēc, ka bērns, pārvedu pāri brauktuvei un līdz trepītēm un atstāju pagaidīt pie koka (ceļš bija vienas joslas platumā, turpat vien biju, tik ar muguru). nokavējām trolejbusu, bet to neuzskatu par zaudējumu, jo mēs uz tieši to konkrēto negājām. un tad vēlāk trolejbusā iekāpa tantuks, drusku garāka par manu puiku, pavisam apaļa, vienu pieturu biju kkādā piekusuma stuporā, nobraucām sēžot blakus, visi apkārt sēdošie mierīgi sēdēja un jutās komfortabli. tad es izdomāju, ka tieši tāpēc, ka man ir bērns es taču varu viņu paņemt klēpī un tā nu nobraucām vienu pieturu abi cieši kopā saspiedušies un ar mazu apaļu īsu tantīti blakus
un tad es vēl biju pie tantuka un nenokritu ne reizi, puika vienreiz nolikās uz ceļiem, bet samērā mīksti un noturēju taisni un neuzgāzos pati virsū saplacināt kā pankūku vai kaut ko salauzt (vī!)
un tad es mājās nākot dabūju riktīgi pa elkoni jo barišņa, kas iekabinājusies savā uzšāvējā ne par milimetru viņam nepierāvās tuvāk un man nebija kur
tā kā dzīvē viss līdzsvarā, kā parasti :D

ā! un vēl tak man vēl šodien bija vebinārs par iekšējiem resursiem. un man pat pietika to resursu piedalīties! much wow!