To slikto jau ļoti labi atceras, vai ne, bet labo ir viegli nepamanīt vai izlikties neredzam vai aizmirst. Es jau kādu laiku prātoju par to, ka mēs esam tikuši tālāk par saviem vecākiem. Tas, kā viņiem bija/ir, ir varbūt likumsakarīgi, bet tas arī iedeva to pamatiņu, uz kura mēs būvējam tālāk. Un, ja es jau sen redzēju lietas, kuras mēs daram labāk vai pareizāk vai veselīgāk, lietas, kurās esmu pāraugusi savējos (piemēram gandrīz nekad nesolu un neieplānoju neko mūsu kopīgajā ģimenes laikā. t.i. tajā, kad viņam nav jāstrādā, vienpersoniski lēmumu par to vai mēs kā ģimene kaut kur brauksim, nepieņemu, mēs parunājam un tad izlemjam), tad nesen, kad viņš man pajautā kas ir tas, par ko es šobrīd uztraucos visvairāk, es saku 'apavi' un viņš saka 'ok, aizvedīšu viņu, nopirksim', bija sajūta, ka mēs kā pāris, kā komanda, esam nolikuši eksāmenu. Varbūt maziņu, bet būtisku
Lai gan tāpat jau ir kur augt, bet visu laiku mēroties ar horizontu var aizmirst pamanīt, ka ir labi. Tagad. Un to, cik tas 'tagad' ir trausls mums pēdējais gads ir labi atgādinājis