iepriekšējais gads bija sarežģīts, bet man ir sajūta, ka tas man ir iedevis arī lielu dāvanu.
bija man reiz jaunības dienās tāda mīlestība. klusa un neatbildēta un norakstīta, jo tas attiecību formāts, kādā to varēju realizēt, man nebija pieņemams un tā nu es vairākus gadus klusi un neuzkrītoši un pašai par iesmaidīšanu mīlēju cilvēku. es jau varētu tagad uz to visu noraudzīties ar tādu augstprātīgu aizbildnieciskumu, bet toreiz tas viss bija pa īstam un sāpīgi. un kādēļ jānoniecina mīlestība, pat ja izmisīga un neveselīga un es pati biju ļoti trauksmaina un neirotiska un sevī to iespēju noraidīju drīzāk kaut kāda pašsaglabāšanās instinkta dēļ? tas jau to visu nepadara mazāk īstu un patiesu. tad arī viņam uzradās jūtas. nu, vai lielāka motivācija, ja nu jūtas bija jau pirms tam. nezinu, nu jau vairs galīgi nav būtiski. bet bija objektīvi šķēršļi, es neuzstādīju prasības un ultimātus un neliku birkas, jo manuprāt vislielākā dāvana ko cilvēks otram mīlestībā un attiecībās var sniegt, ir brīvība. bet nu tobrīd viss bija abpusēji pašsaprotams. uzradās cita. kad mums objektīvu šķēršļu vairs nebija, nebija arī vairs tādu mūsu. parūgts jau bija tas krupis, bet man bija svarīgi stāvēt pāri, caursidrababirzigāju u.tml. nu un ko tur? (skat. sadaļu par mīlestības brīvprātīgumu) ar varu mīļš nekļūsi, škandālu jau var uztaisīt, bet pēc tam tāpat spogulī jāskatās katru dienu. apzināti vai ne, bet ceļi mums nekrustojās ilgu laiku. un tad, kad krustojās kā sanāca, kā ne tā cita vienā pasākumā lai arī nelielā pulciņā, bet diezgan sāpīgi, apzināti pazemoja. sākumā es biju šokā un vēlāk man bija kauns un es jutos slikti un slikta un vainīga un nepareiza. un tā mīlestība kļuva par kaut ko sliktu un netīru un neķītru un nepareizu. un es ilgi pēc tam mocījos neatbildētos jautājumos kādēļ tā un par ko man(i) šitā. un tad es kaut ko kārtojot atradu viņa vēstuli man objektīvo šķēršļu laikā. un pēc tam vēl vienu pastkarti ar konspektīvu, bet nepārprotamu ziņu. tas nebija manā galvā, tas nebija izdomāts vai pārprasts, tas bija pa īstam. abpusēji. un man viņu atvīla. un tur nebija nekā nepareiza vai slimīga vai slikta. un es neesmu slikta. es vienkārši visu darīju pēc savas grāmatas pareizi. es viņu mīlēju pirmā.
un ir ļoti liels atvieglojums atskatīties uz to dzīves posmu bez cita cilvēka skatījuma prizmas. viņas patiesība nepadara manu patiesību mazāk autentisku. no šejienes tas izskatās drusku citādāk
un es esmu ļoti priecīga par šo dziesmu, jo tā uz atkārtojumu manī pabeidza šī jautājuma iekšējo sakārtošanos un es beidzot to sev noformulēju. un es esmu ļoti priecīga par savām varbūt rūgtajām un grūtajām, bet apzinātajām izvēlēm, kas mani ir atvedušas šajā dzīves posmā, kur tas, kas bija tobrīd aktuāls, ir kaut kas svešs un tas neveselīgums un izmisīgums un šaubas un kaislības ir kaut kur tur tālu pagātnē un nav jāmokās šausmās par to, ko tas otrs dara, tiklīdz izlaists no acīm un ar ko un kur. un jāstreso kā tu izskaties un ko padomās, jo tas otrs tevi ir apzināti izvēlējies un vēl apprecējis jau tad, kad visi īleni bija laukā no maisa
https://www.youtube.com/watch?v=LXzMbGn
