Manu nostāju pret visu, kas saistīts ar ārējo izskatu, raksturo attieksme live and let live. Es gan netaisos noliegt, ka mēdzu, turklāt gana bieži Kaut Ko Padomāt par citu cilvēku stila izvēlēm, taču nekad neuzskatu, ka tiem citiem mans viedoklis ir da jebkādā veidā saistošs vai interesants, tādēļ domāju, ka kritiska viedokļa izteikšanas vienīgais rezultāts būs otram cilvēkam sabojāts garastāvoklis. Izņēmums ir daži ļoti tuvi cilvēki, kuriem pa simts gadiem reizi varbūt arī kaut ko esmu pateikusi, kad šķitis, ka tad nu gan ir ticis nošauts pavisam greizi.

Gan jau, ka man tāda attieksme no empātijas ceļas, jo sava personīgā nestandarta stila un skaistuma izpratnes dēļ nelūgtus viedokļus no cilvēkiem klausos jau kopš mazpadsmit gadu vecuma.

Meitenei ziņu rakstā ļoti jūtu līdzi un dalu sāpu. Galvas ādas psoriāze arī man ir uzticama līdzgaitniece kopš bērnības. Pagaidām vienīgais, kā to vismaz nedaudz regulēt, ir mazgāt matus ik pēc divām dienām, jo trešajā jau sākas trakumi. Un i to pie stresainākiem dzīves brīžiem sākas uzliesmojums arī ar visu rūpīgo mazgāšanu. Visādi spec-šampūni un maskas, un eļļiņas ir gadu gaitā izmēģinātas - lielas jēgas nav. Pie dermatologa gan pagaidām neesmu gājusi, varbūt ir vērts?