live fast die young protams ir savs šarms. bet ir tik brīnišķīgi mīlēt vecas dziesmas vai dziesmas, ko uztaisa par hītiem un tad nojāj līdz vēmienam visās apšaubāmas kvalitātes filmās katrā ainā, kur kaut aiz matiem var pievilkt. jo nu tas, kas pavelk, pavelk, vai ne, tur var izpētīt kāpēc, izskaitīt kurā minūtē dziesmai jādara tas, kurā šitas, kurā lappusē grāmatā jāienāk Mīlas interesei, kurā vajag spriedzi, kurā vajag seksu u.t.t. es domāju, ka tur ir baigā antropoloģija apakšā, jo pat zinot ka tas ir izrēķināts, ja ir kaut drusku talanta, tāpat tas pavelk, tikai reizēm paliek neērti vai ne
nu jā, nu bet popkultūrā uznāk cita mode un tad nepienāk ne vecums X, kad tu vari vairs ne tumsā un zem deķa klausīties vai nejauši iztraucēts skaidroties, ka rādio, ziniet, uznāca šito dziesmu un viss tāds steidzīgs slēgt laukā, pirms Kāds ko Padomājis un gaumi nosauc par sliktu, bet atkal mierīgi klausīties un varbūt pat kādu jaunākas paaudzes cilvēku kā vecos laikos apsēdināt un likt apbrīnot (atcerieties Remarku ar kormūziku, kuru klausoties varēja nopelnīt bezmaksas ēdienreizi?) un gan jau arī tur ir kāds antropoloģiskais kods, ne velti visi tagad aizraujās ar video, kur kāds skatās vai klausās tavu īpašo dziesmu (un vēlams raud)
karoče vienu vakaru priecīga klusītēm klausījos Ziemassvētku dziesmas un šodien kā tādu pārāk saldu konfekti dvēselei šo to no deviņdesmitajiem