šodien esmu baigais malacis. izdarīju visādus simtu gadu atliktus apnicīgus mazdarbiņus. nu tur sašūt zeķēm vīli, beidzot no tās līdz pēdējam nolietotās aitādas (reiz bija kažoks, ko dabūjām humpalās vai mantojām no senseniem radiem, kas pēc tam bija ieklāts ratu kulbās lai sīkiem muguras nesalst) izgriezu sev pēdiņas gumijniekiem, lai kājas nesalst. pilnīgs zero waste. ir priecīgi, bet apnicīgi, jo sanesa te man mazā caurumu entuziaste (patīk viņai visur izurķēt caurumus, tas ir mans šī dzīves perioda Grūtais Krusts, kas jānes) vēl visu ko priecīgi sacaurumotu, bet man jau vairs negribas šūt un lāpīt un kārtošana arī visa pusratā, bet gulta vēl aizkrauta ar krāmiem un tā arī līdz pašai šūšanai neesmu tikusi