besītis. vecamamma atradusi pilsētā istabu un grib izvākties no tēsmāmiņa. vakar piezvanīja parunāt un paprasīt ko es par to saku. tam, ko es domāju vai saku nav nekādas nozīmes, tāpat visi tam uzšķauda un dara kā grib vai bzdinkš. jā, kovids, diez vai vairāk sēdēs mājās, vieglāk tikt līdz veikalam, bet arī sēdēt tumšā 10 kv.m. istabā nav nekāda medusmaize, ja tev jāsadzīvo ar cilvēkiem, ar ko (ļoti) nesapas un tas, ka var iet un strādāt dārzā šobrīd neko nedod. a tur tantuks divus gadus jaunāks ar kopīgām interesēm. nezinu. teicu viņai, ka gāzes balonu viņai nevajag, mazu elektrisko plītiņu (diez ir tādas, kas pašas izslēdzas). bet cik tur vispār var piekurināt to istabiņu un kur čurāt nav īsti skaidrs, to telefona sarunā nenoskaidroja. teicu, lai vispirms aiziet apskatīties, kas der cilvēkam spēka gados, kas strādā Rīgā un tikai pārnakšņo, viņai varbūt nemaz neder. ja izvilksim līdz pavasarim, moš tiešām saimniecības ēkā jāuztaisa vienistabas apartaments, jo pansionātā tajā kur viņa gribēja, nu jau atkal nav vietas un vispār galīgi nesanāk, jo pensija ir apmēram uz pusi mazāka nekā dzīvošanas maksa mēnesī
Simpātiski tas ir tikai teorijā, ja konkrētās dzīvesvietas apstākļi neatbilst tam, ko cilvēks vispār fiziski var izdarīt. Noteikti ne par 100% katru dienu, turklāt cilvēkam, kas principā pie ārstiem negrib iet un arī pie mikroinsulta ātros saukt neļauj..