Es esmu diezgan trauksmaina. Ja man no muguras nemanāmi pienāk un pēkšņi sāk runāt, es lecu gaisā.
Izrādās, ka pa divām naktīm gultā guļot vienai var pie tā tā pierast, ka naktī aiz muguras sajūtot 'tur kāds ir' un vienlaikus pēkšņi izdzirdot skaļāku pēkšņu šņākuļošanu, gultā ir jālec gaisā. Labi, ka tikai uz augšu, citādi pārsteigums būtu arī apakšējiem. Labi, ka es nekliedzu, nepaspēju pat ievilkt elpu kā bailēs biju visa guļus slābani palekusies gaisā.
Pēc tam tā nāca smiekli, ka bija ilgi jāklepo. Jo izrādās, ja labi grib, tāds tārps laikam ar var palekties