Šodien pirmo dienu nejūtos slima. Nē, slima es nebiju, temperatūras nebija. Tikai visu laiku nenormāli auksti. Nesala tikai dažreiz, ta sajūta kad viss ķermenis ir sasprindzis un ciets un nevar atsildīt kājas arī pēc karstas vannas un divos zeķu pāros, dzer kafiju, tēju, upeņu dzērienu vai ne. Ēd cik gribi, ko gribi, saņemies, izkusties, guli uz asumu paklāja, nekādas jēgas. Salst cauri drēbēm, līdz kaulam, citreiz no ādas uz iekšu

Un nu beidzot ir par kapeiku labāk - vakar sāka kurināt. Grīdas un sienas vēl joprojām aukstas, bet gaiss sausāks, nav vairs tik drēgns
Šim par godu, pasludināju šo par Lielo Veļas Dienu, sačurīni jau mazgājas (ak, bēndārz, kam tu manu dzīvi dari tik grūšu?!), istabas vēdinās, bērnu spilveni uz balkona atsvaidzinas un mani gaida liela mazgājamu sedziņu kaudze.
Es esmu ļoti priecīga dzīvot laikmetā, kad veļas mazgāšanai pa lielam jānospiež poga un viss.
Un tagad atkal trakās vistas sindroms - skriet un grābt, ko visu var paspēt pirmpusdienā, pirms mani padarīs pusaklu