man vidusskolā anglenē bija učene ar šausmīgi rupju palamu. viņas jājamzirdziņš bija 'konteksts'. nu reāli līdz nelabumam. dažreiz tas ir svarīgs, dažreiz ir nebūtisks, vai ne. un tad piemēram ir tāda dziesma Sindijai Lauperei. Time After Time. nu, dziesma kā dziesma. un tad to dziesmu paņem Eva Kasidija (kas pati par sevi ir Konteksts) un viss. šodien es to dziesmu nejauši izdzirdēju (paldies, mīļā jūtūbe) un nošņurkājos līdz tam, ka man uz acīm būs jāliek gurķi. tad, kad vairs netecēs. tāda sajūta, ka pirmo reizi mūžā izdzirdēju vārdus.

un pēc rīta, kad esmu aizbraukusi pēc nosūtījuma, bijusi uz izmeklējumu, atskrējusi mājās, ar roltonu ribās skaisti padarbojusies nevalodā, uzņēmusi vīratēvu ar draudzeni, atdevusi tālāk milzīgu maisu bērnu lietu un ko tik nu padarīt, man ir visas pasaules enerģija un laiks... čušš, šņurks un Eva Kasidija

ja kāds nav klausījies, to vajag izdarīt. pirmo reizi viss jānoklausās par viņu pašu neko nezinot, pēc tam var arī palasīt.