ir cilvēki, kas visu grib bez maksas, es tikai padomu, man tikai pajautāt, to nekad neattiecina uz sevi un paši gan bez maksas nevienam nepalīdz, vai ne. un tad ir citi, kuriem tu zvani pajautāt kā vispār kaut ko, vai viņi to dara un tad viņi negrib ar tevi čakarēties, jo kautrējass prasīt maksu. ir bijis arī tā (es vienmēr esmu gatava arī maksāt)

un tad man vienreiz piezvana bērnības labākā drauga mamma. no viena maza lauku ciematiņa, visi bērni auga kopā. tā un šitā, mana māte viņiem neesot atdevusi līdz galam parādu (deviņdesmitajos tēvs taisīja biznisu kopā ar diviem vietējiem čomiem un Rīgas bandītiem. bizniss paputēja, draudzība beidzās, nauda kaut kā jāatdod bija tikai tēvam, viņš nosvīda, gadu nezinājām - dzīvs vai Amerikā, māte iztirgoja visu, ko varēja un piepelnījās kā tik varēja), kā tad es labi pabeidzu studijas, kur tad es tagad strādāju un ka viņai vajagot. bija netālu no mājām attiecīgā iestādē, izstāstīja vajadzību, paprasīja viņai trīsciparu skaitli, lai es tagad atstrādājot mātes parādu. iekšēji es reāli paliku uz pauzes, brīnos, ka neapjuku, nemāju ar galvu un nepiekritu. pateicu, ka ar visiem jautājumiem par finansēm, lūdzu pie tēvsmāmiņas, un laipni iztāstīju, kā viņai to problēmu risināt ar dažādiem bezmaksas pašvaldības rīkiem, kur un kā, tikai pašai jāsazvana (turuntur) un jāaizved un pēc tam jāpaņem atpakaļ. un ka es palīdzēt varētu varbūt pēc gadiem desmit, jo tad varbūt sākšu praktizēt, nepabeidzu, tagad esmu mamma. un lai krāšņāk, izdarīju vispārējo labi zināmo aprēķinu ar to, kas notiek ja nedara neko.
viss jau tādā hihihaha joku līmenī, bet es ik pa laikam iedomājos, ka vajadzētu tēva dzīvokļa jaunos īpašniekus, kas jau 25 gadus nav ierakstījušies zemesgrāmatā pabrīdināt, ka es no viņa mantojuma atteikšos (ja šis notiek viņam vēl dzīvam esot, kas būs kad šis būs Važītēs?) un ka vispār viņam ir slikti ar sirdi, lai tad nu protas paši.
cilvēki ir interesanti, jā