braucām uz venčiem, samaksājām vēlreiz tikpat par biļetēm, zan` sēdēja uz trepītēm blakus kaķu kastēm, es dalīju krēslu ar mazliet dīvainu onkuli un šoferis, klausoties tajā, kā mana mīļā dusmās šņāc pateica spārnotu frāzi. nu to, ka visas bēdas jāatstāj vecajā gadā.
tā nu es visu laiku domāju par ne nu gluži bēdām. nu ne tikai. visiem negodiem, nolaidībām, slinkumiem, untumiem, kašķiem, aizvainojumiem un kaprīzēm, ko kā tādus apputējušus medāļus mazliet pirms divpadsmitiem spraudīšu aizejošajam pie mēteļa, par visiem tiem sīkajiem gružiem, ko līdz ar ikdienas prieciņiem sabēršu kabatās, par zeltainajiem mirkļiem, kad ar sevi lepojos, par kolosālajām dienām vasarā, par visām tām lietām, ko esmu varējusi izdarīt, par tām, ko tomēr nē, par to, ka noskaidroju cik tieši sievišķīgi trausla esmu, par tiem trīs vārdiem, ko esmu mācījusies teikt
un ilgojos nākošā. šis nenāk ar mānīgiem solījumiem, lišķīgiem glaimiem un muļķīgām cerībām. šis nāk ar skarbu atklātību un skaudru godīgumu, jau iepriekš ir brīdinājis, ka sākums būs grūts un būs daži sāpīgie punkti. un netieši uz tiem norādījis
un tā ir labi. jau esmu līdz sāpēm paspējusi iemīlēt astoto. sev vēlos vien mazliet vairāk aukstasinības godprātīgi izdarīt to, ar ko vienkārši jātiek galā. tā kā naiki. just do it