Man vienmēr ir patikusi minorīga mūzika. Ja vēl par bēdīgu tēmu, bet tā pa smuko, tad vispār uh!
Šonedēļ atcerējos vienu brīnišķīgu dziesmu, vienu no manām mīļākajām, meteoroloģiski ideāli pieskaņota sezonai, tam mūžīgajam bālajam drūmajam -mbrim. Kkas salikās jocīgi, palasīju vairāk, a tur ieliks 9/11. Un protams, pēkšņi visi liriki taisa jēgu. Un es pat atceros sākotnējo versiju bez šitā. Un tā dziesma kkā baigi parāva.
Pēc dažām dienām atcerējos savas citas divas skaistākās ever mīlas dziesmas, abas dzied ne pārāk glīti vīrieši, bet kaut kā var izturēt lai gan katru reizi līdz asarām, bet šoreiz pēc tā trieciena ar Kamillu kaut kāda brūcīte palika.
Un tad es šovakar atradu abām Selīnas Dionas versiju..
Var jau protams ierēkt par viņu, man viņas dziedāšanas maniere ne līdz galam patīk, un tas arī bija tas, kas to vivisekciju, kas tur panesās (nevis mazu jauku katarsīti, kas tevi pārplēš un pēc tam jauki salīmē kopā, paldies, nāksim vēl) vispār noturēja vienu soli no ārprāta. Jo daudz nezinu, bet tās bekgraunda drupačas ko zinu palikās grūti
Un vispār izglāba tikai Milēna Fārmere ar priecīgu dziesmiņu par melanholiju